Ēriks Ķiģelis ir dzimis 1955. gada 11. maijā Saldū, mācījies akordeona spēli bērnu mūzikas skolā. Apzināti mūzikai pievērsies padsmitnieka gados, kad smagas kājas traumas dēļ vairākus gadus pavadīja slimnīcā. Tad arī sāka nopietni mācīties spēlēt ģitāru, kā arī sacerēt dziesmas. Izveseļojies, turpat Saldū kopā ar brāli dibina grupu «Forte», kas dejās spēlē nosaukumam atbilstošu mūziku, lielu vērību veltot Ērika elka Džimmija Hendriksa (Jimi Hendrix) kompozīcijām. Pēc tam īslaicīgi tiek muzicēts citā Saldus grupā - «Cantus», līdz septiņdesmito gadu vidū Ēriks pārceļas uz Liepāju, kur sadraudzējas ar vietējā mūzikas dzīvē jau prominento Juri Pavītolu. Abi kopā sapulcina jaunu sastāvu, kam dod Pavītola iepriekšējās, ļoti īslaicīgās grupas vārdu - «Līvi». Šo brīdi - 1976. gada rudeni - pieņemts uzskatīt par īsto «Līvu» dzimšanu. Arvien augot gan kā dziesmu autoram, gan ģitāristam, Ķiģelim arvien grūtāk nākas sabalansēt divvadības attiecības vienā grupā ar nedaudz vecāko un muzikāli savādāk orientēto Pavītolu, tādēļ 1978. gadā viņš pamet «Līvus» un nodibina «Corpus». Tajā saraksta dažas no savām vēlāk visslavenākajām dziesmām - «Zīlīte», «Vēju muzikants», instrumentālo kompozīciju «Mazais sapnītis» u.c., kas «Corpus» padara arvien plašāk pazīstamu. 1980. gada rudenī Ēriks to pēkšņi atstāj sava audzēkņa Ainara Virgas ziņā un atgriežas «Līvos». Tie, saņēmuši tik spēcīgu papildinājumu (no «Corpus» pārnāk arī Igo, Vilnis Krieviņš un skaņu režisors Juris Jakovļevs), ātri paveic to, ko nepaguva «Corpus» - kļūst par vienu no nozīmīgākajām un populārākajām grupām, jau 1981. gadā kopīgi ar «Credo» uzvarot republikas skatē. Ķiģelis tajā tiek atzīts par labāko ģitāristu. Lai arī formālais līderis līdz pat demisijai 1982. gadā ir Pavītols, nav šaubu, ka reāli grupas stilu visvairāk nosaka Ķiģeļa kompozīcijas. To ietekmē «Līvi» veidojas arvien smagāki un agresīvāki, tomēr nezaudējot pievilcīgu melodiskumu. Arī īstas supergrupas statusu «Līviem» 1982. gadā sagādā tieši viņa vecā «Zīlīte» - laikam gan visapnikušākais tāgada hīts. Ar laiku diezgan jūtami pārdzīvodams grupas iekšienē radušos konkurenci u nesaskaņas, arvien vairāk cenšas sevi apliecināt lielākas formas skaņdarbos. Top piecpadsmitminūšu kompozīcija «Veltījums Liepājai» (Māra Čaklā dzeja) - iecerēta kā skaņdarbs rokgrupai un simfoniskajam orķestrim, taču realizēta tikai grupas versijā, vēlāk ilgu laiku strādā pie dziesmu cikla «Kurzemei - saules ceļš» (Olafa Gūtmaņa dzeja). Savā tiešumā un karstasinībā nebūdams cilvēks, kurš palīdz novērst radušās konfliktsituācijas, Ēriks ļoti smagi uztver «Līvu» izjukšanu 1985. gada sākumā, tomēr ātri sameklē citus mūziķus, ar kuriem mēģina grupu atdzīvināt. Šajā brīdi par jaunu viņa dzīves saturu un acīmredzot arī sava veida kompensāciju kļūst tikko nopirktā automašīna. Tā kļūst par Ērika pēdējo un liktenīgo aizraušanos. 1985. gada 3. oktobrī Liepājā notiek jauno «Līvu» pirmā uzstāšanās un Ķiģeļa pēdējā laika lielākā (arī labākā) darba - Kurzemes cikla - pirmatskaņojums. Divas dienas vēlāk, 5. oktobra naktī, pusceļā no Rīgas uz Liepāju viņa žigulis lielā ātrumā iedrāžas pretējā ceļa joslā un saskrienas ar pretim braucošo kravas automobili. Paliek dēls Felikss un meita Agate, paliek «Līvi», kuru vadību atkal (sakritība ir neticama, bet fakts) pārņem viņa senais ģitārspēles skolnieks Virga. Paliek Kurzemes cikls, kas saīsinātā un pāraranžētā veidā kļūst par drīz sekojošās «Līvu» slavenās atdzimšanas galveno cēloni (tas iekļauts grupas otrajā platē). Tāpat kā daudzas citas Ērika dziesmas - «Saldus saule», «Elektriskā zivs», «Zušu dziesmiņa», «Vēju muzikants», «Zem svēteļa spārna», «Saulgriežu rīts» u.c. - , kuras joprojām ieņem nozīmīgu vietu «Līvu» klasiskajā repertuārā un latviešu rokmūzikas paliekošākajā daļā.